KRĀSNS KONSTRUKCIJA: DŪMVADU UN DŪMEJU IZBŪVE.

Dūmvadu izbūve.

Lai krāsns apakšējā dala iespējami vairāk sasiltu, tā jākonstruē tā, lai dūmgāzes apskalotu vismaz 3/4 no krāsns apakšējās daļas.
Piezīme: Svarīga no.higiēniskā viedokļa ir prasība, lai temperatūra pie griestiem un pie grīdas tai pašā telpā pēc iespējas maz atšķirtos; apakšējo gaisa slāņu stiprākai sasilšanai tādēļ ir liela nozīme. Labs līdzeklis šī mērķa sasniegšanai ir krāsns apakšējas dalās stiprāka sasil­šana.

Dūmeju šķērsgriezums.

Dūmeju šķērsgriezumi jāsaskaņo ar vienā stundā sadedzināmo kuri­ nāmā daudzumu. Spēji šķērsgriezuma paplašinājumi un sašaurinājumi jā­ novērš. Vadu šķērsgriezumi virzienā uz skursteni pakāpeniski jāsamazina. Vada virzienam mainoties, pāreja pēc iespējas jānoapaļo.

Piezīme: Ļoti šauri vadi patērē daudz vilkmes spēka; tādēļ kurināmā materiāla sadedzināšanai laika vienībā pievadītais gaisa daudzums sama­zinās un degtuvē attīstītais siltuma daudzums klust mazāks. Bez tam pā­ rāk šaurās dūmejās siltums nepāriet pietiekamā mērā uz krāsni, jo to virsa pārāk maza.

Loti plašos vados dūmgāzu saskaršanās ar vadu sienām ir nepietie­ kama; bez tam gāzu ātrumi ir pārāk mazi, kādēļ siltums slikti pāriet uz dūmeju sienām. Apkures ierīces vāji sasilst.
Spēji vada šķērsgriezuma paplašinājumi un sašaurinājumi jānovērš tādēļ, ka citādi daudz vilkmes spēka iet zudumā.

Dūmeju šķērsgriezumi virzienā uz skursteni pakāpeniski jāsamazina, jo dūmgāzu tilpums šajā virzienā samazinās. Gāzes atdod siltuma dūm­ eju sienām un atdziest.
Dūmeju noapalojumi, to virzieniem mainoties, aiztaupa nepieciešamo vilkmes spēku.


Dūmeju garums.

Dūmeju garumam jābūt tādam, lai dūmgāzes paspētu atdot siltumu dūmeju sienām. Krāsnīm ar loti gariem dūmvadiem jāiebūvē ierosmes vilkmes vads vai sprauga, lai iekurināšanas laikā telpā neieplūstu dūmi; šis vads jānoslēdz, kad skurstenis pietiekami iesilis un sasniegta laba vilkme.
Piezīme: Ja dūmgāzu ceļš ir par īsu, tad gāzes atdod krāsnij maz siltuma. Bez tam īsā ceļa dēļ vilkmes spēka zaudējumi ir mazi; apkures ierīcē var tādēļ ieplūst par daudz gaisa un laika vienībā attīstītais siltuma daudzums var pieaugt tā, ka krāsns to nespēj uzņemt; iad siltuma zau­ dējumi var būt loti lieli.

Dūmeju garums vidēja lieluma podiņu un ķieģeļu krāsnij (ar sildāmvirsu 5—8 m2) būs pareizi izvēlēts, ja krāsns iekšējā sildāmvirsa būs apm. 1,3 reizes lielāka par krāsns ārējo sildāmvirsu.

Cenšanās izveidot gāzu ceļu pēc iespējas garāku atrod rīcībā esošā skursteņa vilkmes spēkā zināmu dabisku robežu. Bez tam gāzu vados pārak atdzisušas dumgāzes sak izdalīt kondensudeni, kas boja skursteni un telpu sienas (t. s. svīšana).

43. att. Dumgazu pievads skurstenim.

Dūmgāzu pievadi skurstenim.

No gariem dūmgāzu pievadiem jāizvairās, lai gāzes pārāk neatdzistu (43. att.). Gari pievadi, it sevišķi, ja tie iet caur aukstām telpām, tādēļvajadzības gadījumā jāizolē. Pret skursteni pievadiem jākāpj. Pievados jāiebūvē vajadzīgās vietās tīrāmās lūciņas, kurām jābūt blīvi noslēdza­mām.


Tīrāmās lūciņas.

Krāsns tīrīšanas caurumi jāizbūvē tādās vietās un tādā daudzumā, lai katrs dūmvads būtu iespējami ērti un viegli tīrāms. Tīrāmo caurumu noslēdzējiem jābūt pilnīgi blīviem.
Piezīme: Dūmeju sienas vienmēr jātur tīras no pelniem un sodrējiem.
Kvēpu un pelnu nosēšanās un pieķeršanās vadu sienām ne tikai sa­ mazina vadu šķērsgriezumu, bet prasa arī daudz vairāk kurināmā ma­ teriāla krāsns sasildīšanai. Pelni un sodrēji ir ļoti labi siltuma izolatori; tādēļ dūmgāzu siltuma piekļūšana vadu sienām lielā mērā traucēta un dumgāzes aiznes skurstenī lielus neizmantotus siltuma daudzumus (44. att.).
Tādēļ visās krāsnīs un pavardos jāierīko ērti pieejamas tīrīšanas lū­ ciņas tādā skaitā, lai katru vadu varētu jo biežāk viegli un ērti iztīrīt.

44. att. Sodrēju iespaids uz siltuma caurplūdi.
Šī iemesla dēļ krāsns sienā, kas piekļaujas telpas sienai, bez sevišķi sva­ rīgiem iemesliem tīrāmās lūkas nevajadzētu iebūvēt; ja tas tomēr jādara, tad attālumam starp krāsns un telpas sienu jābūt vismaz 15 cm platam.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943

LASĪTĀJI JAUTĀ - KĀ PIELIKT GRĪDLĪSTI?

Kā pielikt grīdlīsti?

Ģipškartona siena ir nokrāsota un gatava, bet tagad jāpieliek grīdlīste. Kā to visvienkāršāk izdarīt? 

P.B.


Foto no listes.lv


Ja grīdlīsti negribat piestiprināt ar skrūvēm un skrūvju galvas aizšpaktelēt, tad līsti varat pielīmēt. Šajā gadījumā var izmantot dažādas līmes (kontaktlīmi un montāžas līmi), ar kurām to nav grūti izdarīt. Tās grīdlīsti pietiekami stingri savieno ar sienu. Līmi pārdod patronās, no kurām to izspiež ar pildmasas pistoli zigzagā uz grīdlīstes aizmugures virsmas. Pēc tam grīdlīsti piespiež pie sienas. Kamēr līme žūst, grīdlīste jāpiespiež ar ķīļiem vai ar kādu mehānisku instrumentu.

Vēl viens padoms

Ja pēc līmēšanas patronā paliek pāri līme, tad patronas galu varat noslēgt ar izkausētu stearīnu. Tad līme nesacietēs.

Līmi divās paralēlās zigzaga līnijās izspiež uz grīdlīstes aizmugures virsmas un tad grīdlīsti piespiež pie sienas.

Grīdlīste jānostiprina pie sienas, kamēr līme žūst.

Savus jautājumus variet uzdot šeit!

TEPE KOKA PRIEKŠMETIEM

Lai aizziestu spraugas koka priekšmetos, var izmantot Šāda sastāva tepi: 

120 g cukura un 30 g dzēsto kaļķu izšķīdina 400 gramos ūdens un 4 stundas karsē uz lēnas uguns.
Šajā šķī­dumā ieliek sasmalcinātu galdnieku līmi un atstāj stāvēt vienu  diennakti.
Tad lieko šķidrumu nolej, bet uzbriedušo līmi karsē ūdens vannā. Izkusušajai līmei pieliek zāģu skaidas līdz vaja­dzīgajai konsistencei.
Tepe sacietē pēc 2 diennaktīm.


KRĀSNS KONSTRUKCIJA: KURTUVE UN GAISA PIEVADĪŠANA

Degtuves telpas lielums.



Vidēja lieluma (ar apm. 3 m3 sildāmvirsas laukumu) krāsns degtuvei (malkai vai kūdrai) jābūt vismaz 60 cm augstai.
Lielākām krāsnīm, kurās vienā stundā sadedzina vairāk kurināmā, nepieciešama vismaz 70 cm augsta degtuve. Mazākām krāsnīm pietiek ar vismaz 50 cm augstu degtuvi.

40. att. Krāsns kurtuves augstums.

KRĀSNS BŪVMATERIĀLI: MĀLS.

Māli ir smalkgraudaini drupu ieži ar raksturīgu mālu smaku. Slapji būdami tie līp un ziežas, bet iejaukti ūdenī veido plastisku masu, kas izžūstot nemaina savu formu, bet apdedzinot zaudē plastiskās īpašības un kļūst cieta un izturīga. 




Māli pieskaitāmi nosēdumu (nogulumu) iežiem, kas radušies, rāmos ūdeņos nogulsnējoties dažādu iežu smalkiem sairšanas produktiem. Galvenās mālu sastāvdaļas, kas tiem piešķir plas­ tiskās īpašības, ir dažādi alumohidrosilikāti, t. i. savienojumi, kas satur aluininiju, kramskābi un ūdeni; tās sauc par mālvielu.

KRĀSNS BŪVMATERIĀLI : GRANTS

Ar vārdu „grants" apzīmē dažādu iežu drumstalas ar caurmēru no 2 līdz 0,5 mm, ar vārdu „smilts" — drumstalas ar caurmēru no 0,5 līdz 0,05 mm.



Granti un smilti atkarībā no to nogulumu vietas var iedalīt kalnu, upju un jūras grantī vai smiltī.
Kalnu grants (tāpat arī pārējā grants) cēlusies no dažādiem iežiem, kas daudzos gadu tūkstošos sairuši atmosfairas un citu apstākļu ietekmē. Kalnu grants no izcelšanās sākuma savu vietu nav mainījusi, kas atspo­ guļojas graudiņu formā: graudiņi ir asšķautnaini ar nelīdzenu virsu.
Upes grants. Pretēji kalnu grantij upes grants graudiem virsa plūs­toša ūdens ietekmē nogludināta, graudi noapaļoti.

Jūras grants formas un sastāva ziņā līdzīga upes grantij, tikai ar jūras sāļu piejaukumu.
Grants labums atkarīgs no daudziem apstākļiem; vislabākā grants ir tā, kuras graudiņi ir tīra kvarca; tāda grants ir ļoti cieta un ugunturīga.
Kvarcs (SiO2) ir ugunturīgs bālganas krāsas akmens; tādēļ arī kvarca grants krāsa ir gaiša.
Krāsns būvē jāizvēlas grants, kuras sastāvā būtu pēc iespējas daudz kvarca graudiņu, bet mazāk kaļķakmens un dolomīta graudiņu.

Otrs apstāklis, kas nosaka grants labumu, ir atsevišķo graudiņu ārējā forma. Krāsns būvē vēlama grants ar asām un nelīdzenām grau­diņu šķautnēm, jo tāda grants labāk sasienas ar saistāmvielām, piem., māliem; atsevišķo graudiņu savstarpējā saķeršanās šādai grantij arī daudz labāka.
Mūsu grantsbedru grants ir cēlusies galvenokārt no ledus šļūdoņiem, un tādēļ dažās vietās tās graudiņi ļoti noapaļoti; citās vietās tur­ pretim upes grants ir ar pietiekami asām šķautnēm; piem., par Rīgu var sacīt, ka tā uzbūvēta ar Daugavas granti, kas nosēžas Rīgas rajonā.

Trešais apstāklis, kas nosaka grants labumu, ir blakus piemaisījumu saturs. Ja granti nevar atrast dabā pietiekami tīru, tad grants jātīra, piem., jāsijā, tā atdalot rupjākās iežu drumstalas u. c. piejaukumus.


Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943




ZIEPJU LAKA

Ziepju laka ir lēta, elastīga un izturīga pret mitrumu.

Labas kodola ziepes vāra mīkstā lietus ūdenī.
Izveidojušos dzidro šķīdumu, vēl karstu, filtrē caur vairākām auduma kārtām.
Tad vēlreiz uzkarsē, atšķaida ar tādu pašu tilpumu lietus ūdens un pielej karstu piesātinātu alauna šķīdumu tik ilgi, kamēr izkrīt nogulsnes.



Nogulsnes izmazgā karstā ūdenī, izžāvē un tik ilgi karsē ūdens vannā, līdz tās kļūst caurspīdīgas. Atsevišķi, arī ūdens vannā, gandrīz līdz viršanai uzkarsē terpentīnu un tajā izšķīdina ziepju nogulsnes, līdz iegūst pernicas konsistenci.