TEPE KOKA PRIEKŠMETIEM

Lai aizziestu spraugas koka priekšmetos, var izmantot Šāda sastāva tepi: 

120 g cukura un 30 g dzēsto kaļķu izšķīdina 400 gramos ūdens un 4 stundas karsē uz lēnas uguns.
Šajā šķī­dumā ieliek sasmalcinātu galdnieku līmi un atstāj stāvēt vienu  diennakti.
Tad lieko šķidrumu nolej, bet uzbriedušo līmi karsē ūdens vannā. Izkusušajai līmei pieliek zāģu skaidas līdz vaja­dzīgajai konsistencei.
Tepe sacietē pēc 2 diennaktīm.


KRĀSNS KONSTRUKCIJA: KURTUVE UN GAISA PIEVADĪŠANA

Degtuves telpas lielums.



Vidēja lieluma (ar apm. 3 m3 sildāmvirsas laukumu) krāsns degtuvei (malkai vai kūdrai) jābūt vismaz 60 cm augstai.
Lielākām krāsnīm, kurās vienā stundā sadedzina vairāk kurināmā, nepieciešama vismaz 70 cm augsta degtuve. Mazākām krāsnīm pietiek ar vismaz 50 cm augstu degtuvi.

40. att. Krāsns kurtuves augstums.
Piezīme: Augstas degtuves vajadzīgas šādu iemeslu dēļ:

a) kvēlgāzēm, kas izplūst no kurināmām vielām, degtuvē nepiecie­šama telpa, kurā gāzes varētu pietiekami labi sajaukties ar pievadīto gaisu un sadegt.

b)Zemās degtuves telpās sadeg neliels kvēlgāzu daudzums; liels kvēlgāzu daudzums dūmu un sodrēju veidā nokļūst skurstenī nesadedzis vai nepilnīgi sadedzis, un tādēļ temperatūra krāsns dūmejās (dūmvados) pazeminās; krāsns mazāk sakarst, un līdz ar to krāsns sildāmvirsa izdala mazāku siltuma daudzumu.

c) Augstas degtuves garantē labu siltuma izstarošanu uz degtuves sienām, kādēļ krāsns apakšējā daļa labāk sakarst. Mūsu kurināmie ma­ teriāli — malka un kūdra — ir bagāti ar ogļūdeņražu gāzēm, tādēļ to liesma ir gara; zemās degtuves tā nevarētu labi attīstīties (40. att.).

Gaisa pievadīšana.

Kurtuves telpas un dūmvadu sienām jābūt viscaur blīvām. Kurināša­ nas regulēšanas ierīcēm jāpieļauj iespējami viegla gaisa daudzuma regu­ lēšana, kā arī vajadzības gadījumā pilnīga gaisa pieplūdes noslēgšana.

Piezīme: Krāsns un pavarda blīvums visās vietās ir priekšnotei­kums saimnieciskai siltuma izmantošanai. Caur neblīvumiem dūmvados iekļūst lieks gaiss. Tas ir ļoti kaitīgs šādu iemeslu dēļ:

a) Ja kurināšanas laikā dūmejās ieplūst lieks gaiss, tad degtuvē caur ārdiem ieplūstošā sadegšanas gaisa daudzums samazinās par tikpat daudz. Ja degtuvē sadegšanas gaisa trūkst un vilkme samazinās, tad līdz ar to kurināmais nepilnīgi, t. i. nesaimnieciski sadeg. Bez tam dūmvados ie­ plūstošais liekais gaiss atdzesē dūmgāzes un samazina krāsns sasilšanu.

b) Liekais gaiss, kas caur neblīvumiem ieplūst krāsnī pēc kurināša­nas, atņem krāsnij siltumu un aiznes to uz skursteni; līdz ar to krāsns nelietderīgi un ātri atdziest.

Virsgaisa pievadīšana.

Lai panāktu pēc iespējas pilnīgāku kvēlgāzu sadegšanu, kas lielā dau­ dzumā rodas malkai vai kūdrai sadegot, nepieciešama virsgaisa (sekun­ dārā gaisa) pievadīšana degtuvei virs ārdiem (41. att.).
Virsgaiss jāpievada tā, lai tas tieši saskartos un labi sajauktos ar kvēlgāzēm. V irsgaiss pēc iespējas iepriekš sasildāms. V irsgaisa kanāli jāiekārto tā, lai to izplūdes caurumi neaizbirtu ar pelniem vai kurināmo. Virsgaisa pievadīšanai jābūt pēc iespējas noslēdzamai un regulējamai; ja tā pievada pārāk daudz, degtuves temperatūra var krist.

41. att. Virsgaisa pievadīšana.


Ārdi.

Krāsns ārdu laukumam jābūt pareizā attiecībā pret kopējo krāsns sildāmvirsas laukumu. Ārdiem jādod iespēja izplesties vismaz 0,5 cm. Iebūvējot ārdus, tādēļ jāatstāj brīva vieta. Priekšpusē un dibenpusē ār­ diem jābalstās uz šķērsām liktiem dzelzs palikteņiem vai līdzīgiem atbalstiem. Ārdu virsai jāguļ dažus centimetrus zemāk par kurtuves durvtiņu apakšējo malu.

Katra apkures ierīce patērē noteiktā laika sprīdī (piem., sekundē, stundā) savai izdevīgākai sasilšanai noteiktu, ar dūmgāzēm pievadītu, siltuma daudzumu. Ja tas par lielu, tad lieki pievadīto siltuma daudzumu krāsns nespēj uzņemt; apkures ierīce strādā nesaimnieciski, jo dūmgā- zes, aizejot ar loti augstu temperatūru skurstenī, aiznes sev līdzi daudz neizmantota siltuma. Ja, turpretim, siltuma daudzums ir par mazu, tad krāsns sasilst pārāk lēni.

Noteiktā laika sprīdī kurtuvē attīstītais siltuma daudzums tieši at­ karīgs no tai pašā laikā sadedzinātā kurināmā daudzuma; tas prasa no­ teiktu gaisa daudzumu, kas tai pašā laikā jāievada kurtuvē.
Jo lielāks ir kopējais un līdz ar to brīvais ārdu laukums (t. i. ārdu spraugu koplaukums), jo vairāk sadegšanas gaisa ieplūst kurtuvē, ja vilk­ mes stiprums nemainās; kurināmā sadeg vairāk, arī siltuma attīstās vai­ rāk, un krāsns vairs nespēj to uzņemt.

Gaisa regulēšana.

Krāsnij jāierīko kurināšanas (resp. pildīšanas) un pelnu durvtiņas, kurām jābūt blīvi noslēdzamām. Kurināmā materiāla sadegšanas ātrums jāregulē ar sadegšanas gaisa pievadīšanu, saskaņā ar krāsns siltuma uz­ ņemšanas spēju. Bez tam pēc kurināšanas krāsns blīvi jānoslēdz, lai no­ vērstu tvana ieplūdi telpā. Viss tas sasniedzams tikai ar blīvām durvtiņām. Būvēt krāsnis bez tādām vai arī nelietot tās pareizā veidā ir gan­drīz tautsaimniecisks noziegums.


42. att. Apkures krāsns atbrīvošana no pelniem.

Pelnu krātuve (Birde).

Pelnu krātuves augstumam, mērījot no ārdu apakšas uz leju, jābūt vismaz 15 cm. Saskaņā ar būvinspekcijas un ugunsdzēsības noteikumiem pelnu krātuves apakšai jābūt pilnīgi ugunsdrošai. Pelnu krātuvi vēlams izveidot izvelkamā pelnu trauka veidā (42 att.).


Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943

KRĀSNS BŪVMATERIĀLI : GRANTS

Ar vārdu „grants" apzīmē dažādu iežu drumstalas ar caurmēru no 2 līdz 0,5 mm, ar vārdu „smilts" — drumstalas ar caurmēru no 0,5 līdz 0,05 mm.



Granti un smilti atkarībā no to nogulumu vietas var iedalīt kalnu, upju un jūras grantī vai smiltī.
Kalnu grants (tāpat arī pārējā grants) cēlusies no dažādiem iežiem, kas daudzos gadu tūkstošos sairuši atmosfairas un citu apstākļu ietekmē. Kalnu grants no izcelšanās sākuma savu vietu nav mainījusi, kas atspo­ guļojas graudiņu formā: graudiņi ir asšķautnaini ar nelīdzenu virsu.
Upes grants. Pretēji kalnu grantij upes grants graudiem virsa plūs­toša ūdens ietekmē nogludināta, graudi noapaļoti.

Jūras grants formas un sastāva ziņā līdzīga upes grantij, tikai ar jūras sāļu piejaukumu.
Grants labums atkarīgs no daudziem apstākļiem; vislabākā grants ir tā, kuras graudiņi ir tīra kvarca; tāda grants ir ļoti cieta un ugunturīga.
Kvarcs (SiO2) ir ugunturīgs bālganas krāsas akmens; tādēļ arī kvarca grants krāsa ir gaiša.
Krāsns būvē jāizvēlas grants, kuras sastāvā būtu pēc iespējas daudz kvarca graudiņu, bet mazāk kaļķakmens un dolomīta graudiņu.

Otrs apstāklis, kas nosaka grants labumu, ir atsevišķo graudiņu ārējā forma. Krāsns būvē vēlama grants ar asām un nelīdzenām grau­diņu šķautnēm, jo tāda grants labāk sasienas ar saistāmvielām, piem., māliem; atsevišķo graudiņu savstarpējā saķeršanās šādai grantij arī daudz labāka.
Mūsu grantsbedru grants ir cēlusies galvenokārt no ledus šļūdoņiem, un tādēļ dažās vietās tās graudiņi ļoti noapaļoti; citās vietās tur­ pretim upes grants ir ar pietiekami asām šķautnēm; piem., par Rīgu var sacīt, ka tā uzbūvēta ar Daugavas granti, kas nosēžas Rīgas rajonā.

Trešais apstāklis, kas nosaka grants labumu, ir blakus piemaisījumu saturs. Ja granti nevar atrast dabā pietiekami tīru, tad grants jātīra, piem., jāsijā, tā atdalot rupjākās iežu drumstalas u. c. piejaukumus.


Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943




ZIEPJU LAKA

Ziepju laka ir lēta, elastīga un izturīga pret mitrumu.

Labas kodola ziepes vāra mīkstā lietus ūdenī.
Izveidojušos dzidro šķīdumu, vēl karstu, filtrē caur vairākām auduma kārtām.
Tad vēlreiz uzkarsē, atšķaida ar tādu pašu tilpumu lietus ūdens un pielej karstu piesātinātu alauna šķīdumu tik ilgi, kamēr izkrīt nogulsnes.



Nogulsnes izmazgā karstā ūdenī, izžāvē un tik ilgi karsē ūdens vannā, līdz tās kļūst caurspīdīgas. Atsevišķi, arī ūdens vannā, gandrīz līdz viršanai uzkarsē terpentīnu un tajā izšķīdina ziepju nogulsnes, līdz iegūst pernicas konsistenci.




Zaru malkas izstrādāšana un transports.

Tā kā koksne ir vērtīga izejviela rūpniecībai un no tās bez visiem pazīstamiem ražojumiem varam iegūt arī cellulozu, mākslīgo zīdu, vilnu, lopbarības cukuru, etilspirtu, lopbarības raugu u. c. ražojumus ar vis­ lielāko tautsaimniecisko nozīmi, tad par koku materiālu taupīšanas ne­ pieciešamību jāatceras it visos apstākļos. 


Lai taupītu malku, īpaši lauku sētās daudz vairāk nekā līdz šim jālieto žagaru un zaru malka. Lai tā neaizņemtu daudz telpas un nepadarītu saimniecības sētu neglītu, žagaru un sīkkoksnes malku vēlams sastrādāt jau mežā. Ja rudens pusē, kad pie mums parasti žagarus cērt, šī darba veikšanai nebūtu lai­ ka, tad žagarus saved mājās nesastradatus; sastradašanas darbs tad tomēr veicams ne vēlāk kā līdz pavasarim.

15. att. Augšā naži zaru nociršanai un sastrādāšanai. Apakšā zāģis vienrocis un stiepjams zāģis.


KRĀSA AKMENS CELTNĒM

Mūra sienām piemērotu lētu krāsu var pagatavot šādi. 

Saga­tavo kaļķu pienu un tam piejauc dzelzs vitriola ūdens šķīdumu.
Maisījumam sākumā ir zaļgana krāsa, bet nožūstot tā kļūst dzel­tena.
Jo vairāk dzelzs vitriola kaļķu pienam pielikts, j.o tumšāks ir dzeltenais tonis.


Krāsojums labi turas pie mūra, tas nav no­mazgājams un glīti izskatās.

Celmu malkas izstrādāšana un nokraušana.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943


Celms kopā ar resnākām saknēm var dot 18—30% no virsze­mes koku masas. Lai iegūtu 1 steru celmu malkas, jāsastrādā šāds celmu skaits:



Pēc plašākiem novērojumiem uz 1 ha parastas biezības cērtama vecuma meža celmāja pie mums ir vidēji šāds celmu daudzums:



No 1 ha skuju koku kailcirsmas mūsu apstākļos parasti var iegūt vismaz 70—160 steru labas celmu malkas. Arī lapu koku celmi node­rīgi kurināšanai, bet to izlaušana un sasmalcināšana prasa daudz darba; tā atmaksājas vienīgi, ja mitrā vietā auguši bērzi, kuriem ir sekla sakņu sistēma. Mīksto lapu koku celmi dod samērā mazāk vērtīgu kurināmo. Izžuvušai priežu celmu malkai turpretim sildāmspēja ir ap 3100 kcal/kg, un 1 sters sver ap 320 kg (labai bērzu dedz. malkai sildāmspēja ir apm. 3180 kcal/kg, un stera svars ap 460 kg).